2013/10/31

Aicina Dziesmusvētkus ne tikai slavināt, bet arī izvērtēt



Dienā, kad LR Saeima ir apstiprinājusi amatā jaunu kultūras ministri Dace Melbārdi, kura iepriekš vadīja Nacionālo kultūras centru un bija atbildīga arī par Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku rīkošanu, savu viedokli par problēmām svētku rīkošanā diskusiju vietnē IMHOclub.lv publicē Jānis Kurpnieks, kurš savulaik vadīja Tautas mākslas centru, kurš tobrīd bija atbildīgs arī par Dziesmu un deju svētkiem, tāpat arī Baltijas un Ziemeļvalstu Dziesmu svētkiem, festivālu “Baltica” un “Sudmaliņas”.
  
"Kā pieredzējis profesionālis, kurš bijis gan Dziesmu svētku rīkošanas “augstumos”, gan arī kā svētku “ierindas” dalībnieks, nevaru ar milzīgu entuziasmu jūsmot par aizvadītajiem svētkiem. Es nesaprotu, kāpēc vairums Vispārējo latviešu Dziesmu svētku rīkotāji baidās no kritikas. Svētku izvērtēšana tikai rīkotāju līmenī neveicina attīstību. Par godīgu un profesionālu kritiku būtu jāsaka paldies, jo tikai kritika virza procesu. Taču slavināšana un tikai visa labā skandināšana ir vairāk piemērota totalitārajiem režīmiem,” diskusiju vietnē IMHOclub.lv raksta Jānis Kurpnieks.

“Dziesmu svētki ir process, un gatavošanās nākošajiem sākas pēc kārtējiem svētkiem. Tā ir frāze, ko tik daudz skandinām. Bet īstenībā tā nemaz nav. Šiem svētkiem sākām gatavoties pirms diviem gadiem, te gan izņēmums ir dejotāji. Un repertuārs veidojās vēl pēdējā gadā un mēnešos. Vai tas neliecina par sabiedrības niecīgo lomu repertuāra veidošanā, par tautas niecīgo lomu tautas svētku veidošanā?” novērojis Jānis Kurpnieks.

“Tā plaisa starp svētku eliti un sabiedrību it tāpēc, ka valsts «taisa» tautas svētkus tieši tāpat kā padomju laikos, ir saglabāta arī tā pati vecā organizatoriskā sistēma ar formālām padomēm, bet sabiedrības loma svētku veidošanā un organizēšanā joprojām ir formāla,” uzskata Jānis Kurpnieks.

“Neapmierināti ir gan kori, gan deju kolektīvi, gan pūtēju orķestri. Kāpēc? Tāpēc, ka nejūtam, neredzam, neesam mierā ar mērķi, ar ideju, kuru realizējam ar konkrētu repertuāru. Dziesmu svētku saturs tika mākslīgi veidots, bez vienotas idejas. Tas norāda uz plaisu starp svētku māksliniecisko eliti un dalībniekiem, kā arī klausītājiem. Rezultātā Noslēguma koncerts, kurā aiz dalībnieku un klausītāju emocionālā, tikai Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem raksturīgā pacēluma, tika „pabāzti” pēdējā brīža muzikālie un režisoriskie eksperimenti, milzīgais virsdiriģentu skaits un daudzu, īpaši pūtēju virsdiriģentu amatieriskums, lai neteiktu vēl skarbāk,” kritizē Jānis Kurpnieks.

“Kam bija domāti šie Vispārējie latviešu Dziesmu svētki? Lai nu kam, tikai ne to dalībniekiem! Visa tā biļešu epopeja bija paredzama, jo pilnīgi tika ignorēta iepriekšējo svētku pieredze. Tāpat arī dalībnieku, īpaši dejotāju, pārslodze, sliktā sadzīve, daudzviet nepietiekošā ēdināšana, sliktā pasākumu organizācija, īpaši, svētku gājiens,” problēmas uzskaita Jānis Kurpnieks.

“Tie skatītāji, kas visu svētku skaistumu saskata tikai skaistajos zīmējumos uz laukuma un virsvadītāji, kas par galveno dejā redz tikai zīmējumu, protams, ir apmierināti. Bet tie, kas deju stundām ilgi mēģina, sēžot, mājot un vienkārši ritmiski kustoties, tai skaitā vecākās paaudzes dejotāji, nemaz par šādu „dejas prieku” nav priecīgi,” dejotāju problēmās iedziļinās Jānis Kurpnieks.

Jānis Kurpnieks arī jautā, vai dejotāju sabiedrība nejūtas apdalīta. Vai dejotāji, kuru skaita ziņā ir vairāk nekā koristu, nav pelnījuši sabiedrības uzmanību tikai sev? “Arī sabiedrības apziņā mums bija Dziesmu svētki. Mums pat bijusī kultūras ministre aktualizēja jautājumu par Dziesmu svētku stadiona būvi! Ja pieskaramies saknēm, tad mums ir Dziesmu svētku tradīcija, arī pirmie atjaunotās Latvijas svētki bija XX Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Kā mēs zinām, Dziesmu un Deju svētki ir padomju laika produkts,” jautā Jānis Kurpnieks.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru